NOBELA LAUREĀTA R.LEFKOWITZ MENTORĒŠANAS 10 ZELTA LIKUMI: #1 – PIELĀGO MENTORINGA PASĀKUMUS ATBILSTOŠI KATRA SKOLĒNA VAJADZĪBĀM
LIKUMS #1: PIELĀGO MENTORINGA PASĀKUMUS ATBILSTOŠI KATRA SKOLĒNA VAJADZĪBĀM
R.Lefkowitz rezumē, ka viņa visnozīmīgākā profesionālās karjeras daļa ir bijusi jaunu zinātnieku audzināšana un viņu attīstības vērošana. Es esmu izaudzinājis vairāk nekā 200 studentus-praktikantus, un liela daļa no viņiem ir izveidojuši ļoti veiksmīgu karjeru izglītības jomā vai rūpniecībā. Daudzi ir saņēmuši lielus pētniecības apbalvojumus, bet viens pat saņēmis Nobela prēmiju. Šī mentoringa prakses rekorda dēļ man bieži tiek jautāts: Kā tu to dari? Kāda ir tava slepenā formula, lai izaudzinātu paaudzi pēc paaudzes izcilus nozares profesionāļus vai zinātniekus?
Daudzus gadus mani mocīja ar šādiem jautājumiem. Protams, man nebija nekādas slepenas darbaudzināšanas formulas vai psiholoģiski paņēmieni, kā ietekmēt studentus. Patiesībā pirmajās divās desmitgadēs, kad vadīju pats savu laboratoriju, es nemaz nedomāju par darbaudzināšanu. Leģendārajam beisbola spēlētājam Joga Berram reiz jautāja, ko viņš domājot brīdī, kad tiekot noķerta bumba? Viņa atbilde bija: "Nu, un kā tu spēji vienlaicīgi domāt un sist pa bumbu?" Tieši tā es izjutu darbaudzināšanu. Es par to faktiski nemaz nedomāju - es tikai veicu pētījumus un centos pārliecināt savā laboratorijā strādājošos studentus, lai viņi seko man šajā aizrautīgajā mentālajā ceļojumā.
Tomēr gadu gaitā esmu kļuvis daudz prātīgāks attiecībā uz savu mentoringa pieeju. Esmu daudz mācījies gan no saviem mentoringa panākumiem, gan arī no mentoringa neveiksmēm, un uzkrājis milzīgu mentoringa pieredzi visa mūža garumā. Es neesmu tik pašpārliecināts, lai noticētu, ka esmu atklājis vienīgo patieso metodi un domāšanas veidu, kā sekmīgi organizēt mentoringu. Es labi zinu, kas man izdodas. Pēc pusgadsimta, kas pavadīts, mācot simtiem studentus un praktikantus, man ir izdevies formulēt 10 zelta likumus, kas nodrošina sekmīgu mentoringa iznākumu.
LIKUMS #1
Katrs skolēns ir citāds. Dažiem ir vajadzīgs ikdienas glāsts uz pleca; dažiem ir vajadzīga dunka sānos. Šī iemesla dēļ es vienmēr esmu pielāgojis savu mentoringa stilu katram indivīdam, kas pievienojas manai grupai. Dažreiz tas nozīmē, ka es kādu laiku mainu savu pieeju, līdz atrodu, kas darbojas katram cilvēkam. Ir skaidrs, ka šāda ierasta padomu došanas stila pielāgošana prasa ļoti labi iepazīt manas klases vai grupas locekļus, tāpēc es katru jaunu dienu uztveru nevis kā vienkāršu formālu laipnību apmaiņu, bet gan kā izšķirošu iespēju iepazīt savu mentorējamo skolēnu vai studentu personiskos stāstus un saprast, kas viņus motivē un uzmundrina strādāt vairāk sevis pilnveidošanai.
Tikpat svarīgi arī mentoringa darbu un specifiku pielāgot mentora personībai un rakstura īpatnībām. Konkrētas mentoringa stratēģijas, kas man kā padomdevējam, iespējams, pat nedarbosies kāda cita labā. Piemēram, pieņemsim, ka es esmu sociāli hiperaktīva un ekstraverta persona. Un man patīk tikties aci pret aci un tiekties uz pastāvīgu kontaktu ar savas mentorējamās grupas locekļiem. Tomēr es zinu, ka daži zinātnieki, kas ir daudz atturīgāki par mani, joprojām ir lieli un sekmīgi mentori. Mazāk harizmātiski mentori varētu dot priekšroku regulārai saziņai ar saviem praktikantiem, izmantojot e-pastu vai citus rakstiskus saziņas veidus. Katram padomdevējam ir jāatrod savas specifiskās pieejas, kas darbojas mentoringa sasniedzamo mērķu interesēs. Tāpēc es esmu izveidojis atlikušos deviņus LIKUMUS vai priekšnoteikumus kā vispārīgas vadlīnijas, nevis kā sīki detalizēti izstrādātus noteikumus.
Comments
Post a Comment